← Feed

Posts

• Post #1579804

  Augstākās kvalitātes, oriģināls un interesants vēsturisks pētījums. Par daudz detaļu (kas, kam, cikos zvanīja etc), lai izlasītu līdz galam, bet pirmā puse un nobeigums labi aizgāja. Apbrīnojama rūpība vēstures pētīšanā!

• Post #1579803

  Pērn izlasīju, šogad iznāca (carams, milzīgais kļūdu daudzums un stils salabots) - Vidas Savoniakaites Empire and Edgars Volters ne tikai padziļināti izklasta mūsu pārbēdzēja-uz-LT etnogrāfa darbus un darbību, bet, kas vēl interesantāk, kontekstualizē to ar Kanta antropoloģiju, Herderu un citu priekšgājēju ideju sistēmu. Pat Volteris savlaik pie Vitebskas latviešiem daudz darbojās. Imperiālais konteksts gruntīgs, bet personīgās dzīves analīzes pietrūka.

• Post #1579802

  Hemingvejisks noir trilleris no Austrālijas? Katrā ziņā Endrjū Nettes Gunshine state (Chance 1) tā ievilka, ka uzreiz ķēros pie turpinājuma. Rūpīgi izkopta, sižeta-vadīta vienkāršība bez pārliekas vardarbības vai kaitinošām detaļām. Galvenais varonis: flēnērisks laupītājs bez īpašām spējām un drāmas.

• Post #1579801

  Lai gan Endrjū Nttem izrādās, ka ir PhD lubeņu pētniecībā - tādēļ laikam tik daudz jauku nieku krimiķos -, bet Orphan road bija švakāka par Gunshine state, par spīti tam, ka tur satiekas kultisti, nacisti, mafija un dārgumu meklēšana. Bet tāpat jauks īzīrīdings, daudz labāks par vāka dizainu.

• Post #972770

  Andželas Kārteres Nights at the Circus ir tāds pats blīvs, fantasmagorisks maģiskais reālisms ar drusku sociālpolitisku asumu, bet tomēr atpaliek no viņas monumentālajām, psihoanalītiski griezīgajām dr. Hofmaņa mašīnam.

• Post #972769

  Roberta Jokuma The Last Hitman izrādījās klasisks mafijas stāsts cozy crime noskaņās - tāds divu vakaru ātri aizmirstams, patīkams lasāmais bez cietsirdības pēcgaršas un ar samērā gaumīgu amizieri.

• Post #972768

  Žanrs par sevi - qntm "There is no Antimemetics Division" ir apokaliptisks apziņas filozofijas/sci-fi trilleris. Meistarīga formas un satura saspēle un agrāak nesastapta metafizika. grāmata esot cēlusies no interneta rakstības kluba.

• Post #972767

  ne tik labs kā viņa pēdējais - Devils - Džo Aberkombija "The blade itself" (First Law I) kā epic fantasy ir pseidovēsturisks lupatu deķis, ko daudzlīniju sižetā apdzīvo stereotipiski varoņi (īpaši švaki sievietes). Pamelns gan, kopš daudz kara un viens no viņiem ir inkvizitors. ir tīkama asprātīga, vismaz dažu tēlu iekšējā dzīve, un viss kopā uzmācīgi spiež lasīt līdz vēlām nektīm.

• Post #972766

  Aberkombija The first Law otrā grāmata Before they are hanged ne ar ko neatškiras no pirmās - vienkārši turpina, lai nesanāk nelasāmi biezs gabals. Ja epic fantasy ir plaukts no Tolkīna un Martina pa kreisi līdz Rebekai TYarros un kkādām pavisam infantīlām lubenēm pa labi, Aberkombija 1stL ievietojas aptuveni pirmā desmitnieka vidū no kreisās puses. Srapt viņu un GoT gan uz plaukta stāv arī vāze, urna vai taml.

• Post #972765

  šis vulgārais vāks tīri labi izsaka, cik slikta bija Aberkombija First Law trešā grāmata The argument of kings. Garlaicīgi gari, atkārtojumu izcaurumoti "superepiski" kauju apraksti, novītusi tēlu attīstība un klibs sižets. Ievērojami saboja iespaidu par sēriju.

• Post #428135

  Žila Verna Kapteiņa Granta bērni vēl arvien labs lasāmai! Nodaļas nav par garu, daudz piedzīvojumu un dod iespēju bērnam mēģināt izskaidrot koloniālisma ļaunumu un kanibālisma kultūras relativitāti. Vietām gan lasot rediģēju vai papildu skaidroju akurāt pārāk rasistiskus tā laika pieņēmumus.

• Post #428134

  Vai manu vai! Saskaitīju šogad izlasīto: 43 grāmatas, kas ir par ca 10 mazāk nekā pērn. Toties šķiet lielāka žanraiskā daudzveidība (tā ceru turpināt) un bija gandarījoša otreizēja lasīšana (Holdstoks, Kārtere un bērnu grāmatas). Nākamgad jāmēģina lasīt mazāk, jo esmu apņēmies pilnvērtīgāk gulēt.

• Post #428133

  Krisas Krausas atjautīgi nosauktā "Es mīlu Diku" ir brīnišķīgi postmoderna grāmata: vienlaikus māklsu projekts, dienasgrāmata, romāns/vēstules, mākslas kritika, feminisma apcere un vēl kas - viss reizē, fragmentēta un sabalansēta. Bija savpati aizraujoši.

• Post #428132

  Manuprāt, jaukākā grāmata indiāņu piedzīvojumu sērijā: Ernesta Setona Tompsona "Rolfs mūžamežos" - daudz dzīvnieku un meža, sirsnīgas attiecības, gluds sižets. Mazais klausītājs ātri iemīlēja visus varoņus. Patosīgā amerikāņu-britu (1812-14) kara tēma varbūt varēja nebūt, bet arī tās tikai pašas grāmatas beigas.

• Post #428130

  Drusku apgaismojoša, drusku izglītojoša, drusku aizkustinoša: Jura Rubeņa "Uguns pavedieni" ir pa vienai nodaļai dienā lasāma grāmata, tāda mistiķu un pieredzes paplašinātāju hagiogrāfija, kas mūsdienīgi un iejūtīgi paceļ seno žanru.

• Post #428129

  Arī Sun Tzu savā oriģinālā dod it kā pašsaprotamus, tomēr dziļus padomus: tāpat Stīvens Presfilds inversajā "The War of Art", bet par cīņu ar sevi (kas derīgi ne tikai rakstniekiem). Apburoši kodolīgi (garākās nodaļas ir ap 1 lpp vidēji), atjautīgi tēlaini un visai asprātīgi. 10/10 žanra parametros, jo iedvesmo un (nu, redzēs) palīdz.

• Post #428128

  "Manas universitātes bija cietumi un trimda", kārtējo reizi izraidīts (šoreiz paša biedru) viņš atceras 10 gadus pirms nāves no algota slepkavas ledus cirtņa. Viens no sav laika izcilākajiem oratoriem un nākamais varenākais valstsvīrs jaunajā padomju Krievijā aiz Ļeņina. Ļeva Trotska My LIfe: An attempt at an autobigraphy aboslūti fascinē 1886-1918 gadā, dara grūtsirdīgu un aizdomīgu 1919-1921 gadā un sāk garlaikot tuvāk 1930 (pēdējā daļa par Staļina intrigām etc.)

• Post #428127

  Pašķirstīju visādas dzejiņas Neputna izpārdošanā Nopirku Neko Par pilnu cenu. Kārlis Vērdiņš vēlarvien labākais dzīvais latviešu dzejnieks.

• Post #428126

  Ivara Poikāna Nekas nemainās ir uz šarmanta, nekrītota papīra smuki nodrukāta bilžu grāmata, bet bija arī drusku lasāmais - Māra Zandera rezignēts salīdzinājums mūsdienām un gadsimta mijā tapušajiem māklinieka sociālpolitiskajiem zīmējumiem.

• Post #428125

  Par piecīti Neputna izpārdošanā - Jaroslava Ivaškeviča "Vilkmuižas jaunkundzes. Dzeja" - noteikti varētu sagādāt mākliniecei specbalvu par visneglītāko grāmatas dizainu. Dzeja arī tur varēja nebūt, bet Vilkmuižas garstāsts brīnišķīgs - tāds erotisks Čehova Trīs māsu un Prusta Ziedošo jaunavu pavēnī krustojums. Ļoti izjusta valoda un atmosfēra, īpaši iesakāms aukstā laikā.

• Post #428123

  Mūžam ko tādu nelasītu, bet sanāca: Sun laikmeta (ca 9.-12. gs AD) ķiniešu dzejas izlase latviski. Aizraujoši bezjēdzīgi bez atbilstošām zināšanām, kuras gan iespējams drusku papildināt ar palīdzīgām piezīmēm uz malām. Jauki, ka katru dzejoli ilustrē atmosfērisks akvarelis.

• Post #428122

  pagrūti lasāmais 90to gadu izdevums ar radikāli nekvalitatīvi pārliktām 1912. gada ilustrācijām nekādi nedara godu 250 gadus vecajam bestselleram - Daniela Defo Robinsonam Kruzo. Viens no aizraujošākajiem priekšā lasāmajiem, vienīgi pie garajaiem kanibālisma aprakstiem pat mans drosmīgais puisēns prasīja atlikt. nu, tur šādas tādas eksotiskas reālijas ar vergiem, reliģiju un attieksmi pret dzīvniekiem, drusku senatnīgs izteiksmes veids, bet būs aizraujoša arī vēl pēc gadsimta!

• Post #428121

  par spīti tīksmei uz LLMC tulkojumu sēriju un teorētiskiem izaicinājumiem, Rosi Braidoti Nomadiskajiem subjektiem liku punktu kaut kur pusē. Franču mūsdienu filozofijas ņemšana talkā cīņā pret fallogocentrisko normativitāti ir autori neizbēgami novedusi dziļā postmodernā/90to purvā. Bet jaukas atsauces uz Fuko un Haraveju. Kam tiktu mēģināt, iesaku sākt ar Annes Saukas pēcvārdu.

• Post #428120

  Ja neviens cits vēl nav nozadzis acis un sirdi, aicinu nobalsot par manu dzelteno grāmatiņu (Tā pirmā grāmata). Imho zinātnes komunikācijai jābūt skaistai un, kad pirmo reizi satiku dizaineri, patiesi viņai teicu - taisam tādu, lai iet uz Zelta ābeli! https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/23.02.2026-izvelies-savu-favoritu-no-skaistako-gramatu-saraksta-zelta-abeles-lasitaju-balsojums.a635597/